Latvijas Pekiniešu un Japāņu Hinu Klubs
   Jaunumi      Japāņu hins

Japāņu hins        

Šķirnes dzimtene ir Ķīna. Japāņu Hins ir ģimenes mīlulis

LIELUMS UN SVARS

Skausta augstums: 20-25 cm, tomēr suņi var būt arī mazliet lielāki.

Svars: 2,5 – 3 kg.

KAŽOKS

Japāņu hinam ir garš, mīksts, zīdains apmatojums. Tam nav jābūt sprogainam. Japāņu hina kažoks var būt melnbalts (šāds variants ir sastopams visbiežāk) vai rudi balts. Otrajā kombinācijā „rudā” krāsa var variēt no citrondzeltenas līdz tumši sarkanbrūnai.

Japāņu hinam ir iespējams arī trīskrāsains kažoks, taču šādu kombināciju šķirnes standarts pieļauj tikai atsevišķās valstīs, Latvijā nē.

KOPŠANA

Par laimi, pinkas šī suņa skaistajā kažokā neveidojas ātri, tādēļ pietiekami, ja to sukā un ķemmē divreiz nedēļā.

Lai saglabātu kažoka brīnišķīgo baltumu, suns laiku pa laikam jāmazgā, taču ne pārāk bieži, lai tas nezaudētu spīdumu.

Suņa ausu ejām jābūt tīrām. Viņa sejas krunkas jātīra regulāri.

RAKSTURS 

Šis pievilcīgais sunītis ir sirsnīgs, atklātas dabas, rotaļīgs un dzīvespriecīgs, tomēr vienlaikus arī mierīgs.

Viņš spēj būt diezgan patvaļīgs. Viņš vienmēr grib atrasties uzmanības centrā, un viņam patīk uzturēties saimnieka tuvumā.

Japāņu hins reti rej.

APMĀCĪŠANA

Ja rēķinās ar Japāņu hina stūrgalvības „lēkmēm”, tas viņa trenēšana rit bez īpašiem sarežģījumiem. Parasti šis suns ātri apgūst mājas apmācību.

IZTURĒŠANĀS VEIDS

Japāņu hins spēj īpaši labi sadzīvot gan ar bērniem, gan ar kaķiem un suņiem. Protams, tik mazs sunītis nevar izturēt rupju apiešanos no lielāku suņu vai bērnu puses. Viņam nepiemīt tendence kost.

FIZISKĀ AKTIVITĀTE

Japāņu hinam patīk skraidīt, spēlēties un draiskoties. Tā runā, ka viņš spējot pat kāpelēt.

Japāņu hins var laimīgi pavadīt savu mūžu dzīvoklī. Viņam nav grūti iemācīt dabiskās vajadzības kārtot kaķa tualetes kastītē. Šādā gadījumā gan jārūpējas, lai sunim netrūktu fizisko nodarbību un svaiga gaisa.
 

Par japāņu hina (Japanese Chin) rašanos līdz pat mūsu dienām eksistē vairākas versijas. Ņemot vērā vairāk nekā 1000 gadu vecos ķīniešu zīda izšuvumus, porcelāna un keramikas izstrādājumus, uz kuriem attēlotie suņi līdzīgi hapāņu hiniem, nav izslēgta varbūtība par šķirnes radniecīgajām saitēm ar Ķīnu.

Pirmajā acumirklī japāņu hini ir līdzīgi pekiniešiem, un tādējādi iespējams, ka starp šīm abām suņu šķirnēm pastāv radnieciskas saites. Vieni uzskata, ka Japānas salās nokļuvušie pekinieši esot sakrustoti ar kādām vietējām vai citām šķirnēm, bet citi domā, ka šī sakrustošana esot notikusi jau Ķīnā.

Pastāv arī uzskats, ka japāņu hini cēlušies, krustojot pekiniešus ar pundurspanieliem.

Leģenda stāsta, ka Tanu dinastijas valdīšanas laikā (618.-907.g.) Ķīnā kāds tolaik ievērojams budistu mūks Dzjaņ Čzeņ (688.-763.g.) pēc japānu budistu ielūguma no Jaundžoua pilsētiņas Dzjansu provincē, kas atrodas uz ziemeļiem no Šanhajas, piecas reizes esot mēģinājis pārcelties pāri Austrumķīnas jūrai uz Japānu, taču neveiksmīgi. Tikai 754. gadā viņam beidzot veicās. Kopā ar saviem padotajiem un suņiem, varbūt hiniem, viņš esot sasniedzis Kjusju salas dienvidus un jau 755. gadā Narē pilsētiņa (Japānā) sācis sludināt budisma pamatus.

Citā leģendā teikts, ka 732.gadā hini nokļuvuši Japānā kopā ar mesliem (nodevām), kas gan ķīniešiem, gan korejiešiem bija jāmaksā Japānas imperatoram. Pēdējā versija, kurai arī ir divi viedokļi, liecina, ka japāņu hinu dzimtene ir Japāna un to senči bijuši senas japāņu suņu šķirnes vai arī radušies, sakrustojot pundurspanielus ar balonkām, kurus uz Japānas salām līdzi atveduši ieceļotāji no Korejas vai Ķīnas.

Senas hronikas liecina, ka kopš 10.gd. japāņu hini bijusi visiecienītākā suņu šķirne Japānas imperatora galmā.

Gadsimtiem ilgi japāņu hinus kā lielu retumu drīkstēja turēt tikai Japānas imperatora pils apartamentos, svētajos budistu tempļos un atsevišķās augstas kārtas aristokrātu ģimenēs, kur tos uzskatīja par dieva mīluļiem, tādēļ stingri tika ievērota šķirnes tīrība. Par japāņu hina nozagšanu draudēja lēna, mokoša nāve.

Angļu kinologs Fokss kādreiz rakstīja, ka vārds “hins” tulkojumā no japāņu valodas nozīmē “dārga manta”, un, kā zināms, tā cena tam pilnīgi atbilda.

Sena leģenda vēsta, ka kāds japāņu imperators 10.gs. hinus sācis uzskatīt par svētiem suņiem un visiem pavēlējis tiem klanīties.

Acīmredzot, tādējādi japāņu hini bija kļuvuši par retas (īpašas) dievināšanas objektu. Diezgan bieži tos turēja apzeltītos bambusa būrīšos, vismazākie tika turēti būros kā eksotiski papagaiļi – apbrīnošanai, bet bagātas japānietes tos parasti nēsāja sev līdzi platajās kimono piedurknēs. Japānā tos mēdza saukt arī par “dīvāna sunīšiem”. Iemesls tam bija tāds, ka suņa saimnieki tos vienmēr turēja sev blakus uz zīda spilveniem.

Katra suņa vērtība bija ekvivalenta tā svaram zeltā.

Eiropā japāņu hini pirmoreiz nokļuva 19.gs. vidū kopā ar tālbraucējiem jūrniekiem. 1853. gadā kāds angļu jūras komandors (virsnieks) Perija kungs pēc Japānas apmeklējuma uz Angliju atveda jauku japāņu hinu pāri, kurus uzdāvināja Anglijas karalienei Viktorijai.

Zināms, ka no Anglijas šī šķirne vēlāk izplatījās arī citās valstīs. Pēc Perija kunga brauciena uz Japānu pieprasījums Eiropā pēc japāņu hiniem bija tik liels, ka japāņu suņu audzētāji tos sāka speciāli audzēt eksportam uz Rietumiem.

1862.gadā hinus pirmoreiz demonstrēja kādā izstādē ar nosaukumu “japāņu mopsis”.

Sanktpēterburgā (toreiz Ļeņingradā) pirmie japāņu hini parādījas piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā. Par to īpašniecēm kļuva māsas Pavlovas, ievērojamā krievu akadēmiķa I.P. Pavlova brāļameitas. Septiņdesmito gadu sākumā Maskavā izplatījās arvien jauni suņi no Austrumeiropas valstīm.

Japāņu hini ir apburoši, saisti, veikli, kārtīgi, dzīvi, rotaļīgi. Raksturs – neatkarīgs, nosvērts, draudzīgs, modrs. Tie ir gudri, apķērīgi, ar lielu pašcieņu un aristokrātiskām manierēm.

Japāņu hini pēc dabas ir maigi un reizē ļoti jutīgi, ātri apvainojas un tai pašā laikā ir bezgalīgi greizsirdīgi. Tie ir drošsirdīgi, neatbilstoši sava auguma izmēriem. Japāņu hini ir apveltīti ar labu intuīciju, precīzi atšķir draugus no ienaidniekiem. Tiem piemīt acīmredzams temperaments un draiskulība. Japānu hins ir ļoti jautrs, saprātīgs un paklausīgs suns. Tas vēlas būt uzmanības centrā, vienmēr gatavs spēlēties un grib saņemt tikpat maigu atbildi.

Ļoti pārdzīvo šķiršanos no saimnieka un viņa ģimenes. Svešiem neuzticas un izturas pret tiem ar piesardzību. Mīl bērnus. Izceļas ar labu veselību.

Kopš seniem laikiem Japānā hinus vērtē pēc auguma. Jo tas bija mazāks, jo skaitījās vērtīgāks. Japāņu hini parasti pieķeras saviem saimniekiem ar lielu un dziļu mīlestību un vienmēr gatavi par tiem cīnīties uz dzīvību un nāvi.

Japāņu hini ir ļoti iecienīti visā pasaulē.